Lielisks dziesmu izmantojums filmās: Ooh Ooh Child, autors The Spinners filmā Boyz ‘n the Hood

Boyz N Hood bija sava veida tumšs ieskats realitātē, ar kuru saskaras tie bērni, kuri dzīvo tādos rajonos, kur noziedzība un nabadzība iet roku rokā. The Spinners dziesma Ooh Ooh Child bija tikai viena no daudzajām pārsteidzošajām dziesmām, kas to izskaidroja tādā veidā, kas palīdzēja padarīt filmu tādu, kāda tā bija. Vieta, kur dziesma tika izmantota un kas tā ir, savā starpā ir pretrunā, bet jums rodas ideja, ka The Spinners veida ideja bija tāda, ka tik slikti, kā dažkārt var gadīties, vienmēr bija iespēja, ka arī viņi varētu kļūt labāki. Skumji bija tas, ka lielākajai daļai galveno varoņu filmas laikā viss neuzlabojās.


Rikijam bija biļete braukšanai kopš viņa SAT atgriešanās un viņi bija pietiekami labi, lai iestātos koledžā, un viņi noteikti viņu gribēja. Doughboy nebija daudz iespēju, jo viņa māte gandrīz nekad viņam neticēja no paša sākuma. Viņš nomira tā, kā viņš dzīvoja, pie ieroča, un bēdīgākais bija tas, ka viņš tik ilgi nepārdzīvoja savu brāli. Pārējie gāja savu ceļu un darīja savu, bet Tre vismaz izkļuva. Iespējams, viņš nebūtu izmantojis visas mācības, ko vecāki viņam devuši, taču viņam bija saprātīgi izkļūt, kad viņš varēja, un pēc iespējas vairāk turēties prom. Tātad, ja dziesma bija domāta kādam, tā bija Tre, jo viņš bija vienīgais cerīgais kapucē, kuram nebija neviena, kurš mēģinātu viņu piesaistīt šai vietai. Rikijs, iespējams, būtu aizgājis un paveicis lielas lietas, taču viņam vienmēr būtu jāatgriežas pie mātes. Tre bija tēvs, taču tēvs, iespējams, būtu dienu un dienu lasījis viņam nekārtības, ja viņš atgrieztos, lai paliktu.

Pie horizonta bija gaišāka diena, lai tur nokļūtu, vajadzēja tikt pāri visiem pārējiem. Dažreiz cilvēks tik ļoti iesakņojas savā dzīvē, ka nespēj ieraudzīt ikdienas postu, kas, šķiet, sabojā visu, ieskaitot labās daļas. Katram pēdējam no galvenajiem varoņiem bija iespēja izkļūt un darīt kaut ko citu ar savu dzīvi, bet tas notika tikai pēdējam stāvot. Tajā brīdī Tre bija redzējis un piedzīvojis tik daudz, ka zināja, kas viņu sagaida, ja viņš paliks. Izkļūšana tajā brīdī vairs nebija iespēja, tā bija nepieciešamība.

Pārējiem viņiem Doughboy un Rikija māte, Tre tēvs, un visi draugi, kas karājās apkārt, arī dzīve varētu kļūt labāka, taču viņiem būtu jāskatās garām tumšajiem laikiem, lai to padarītu par kaut ko vairāk par to, kas ir tas jau bija kļuvis. Rikijas mātei viņas mazbērns varētu būt iespēja kaut ko darīt pareizi, redzēt, kā viena pati iet uz skolu ar iespēju reālajā dzīvē. Lai gan Tre tēvs, “kādreiz”, bez šaubām, redzētu, kā Tre dara kaut ko pozitīvu ar savu dzīvi.